Rēc jūra, pamodusies krastu dragā.
Tu viļņiem, saulei pretim ej.
Cērt viļņi smiltīs cērt kā arkli vagā,
Un dzintaru par sēklu sēj.
Pūt, vējiņi, un aizpūt projām bēdas
Un miglu to, kas manu zemi tin
Pūt, vējiņi, un iznīcini pēdas,
Ko svešas zoles vēl joprojām min.
Pūt, vējiņi
Pūt, vējiņi
Pūt arvien spēcīgāk
Dievs, palīdzi šai vējā nostāvēt
Dīgst dzintars, kuru šajā krastā sējām,
Ar asinīm un sviedriem apslacīts.
Sen Dievs ir nokāpis mums blakus vējā
Ik sāpi savā sirdī pierakstīt.
Es pielūdzu šo sauli, kura nenoriet,
Un kura dziedot mani rītos ceļ.
Pūt, vējiņi un līdzi ceļu noiet to,
Un redzēt to, kā kāpās dzintars zeļ.
Pūt, vējiņi! Pūt, vējiņi!
Pūt arvien spēcīgāk
Dievs palīdzi šo laiku izsāpēt!
Pūt, vējiņi! Pūt, vējiņi!
Pūt arvien spēcīgāk!
Dievs, palīdzi šai vējā nostāvēt!
